Mūsu romantiskākais pārgājiens – Gleznainā Amata

Tev ir sakrājies. Pienākumi, prasības pret sevi (iespējams, pašas izvēlētas un pārāk augstas)
Visa ir par daudz. Informācijas, sajūtas, domu un kņadas.
Hronisks nogurums. Tu skrien dari, bet jūties noguris, nespēj koncentrēties, neizgulies.

Tad Tu ej. Vienu stundu, divas. Tu ej klusumā. Ejot cīnies ar sevi, lai turpinātu iet, jo zini, ka priekšā vēl ir tāls ceļš. Tu apstājies, lai izdusmotos uz sevi, jo ir grūti, bet vajag saņemties. Tu paņem koku, tas palīdzēs virzīties uz priekšu.
Slīd, priekšā stāvs kalns, nokritis koks un upe, kura jāšķērso. Tu saņemies un ej. Pārvari šķērsļus.
Tu ej. Tu ej trīs stundas bez apstājas, četras stundas. Tu jūti, kā iekšēji paliek vieglāk. Tu sāc pamanīt klinšu atsegumus. Saulē mirdzošo Amatas upi, Tu pamani katru mazāko upes līkumu un kā ledus maina tās plūsmu. Upe ir strauja un ātra. Tā nerimstoši plūst savu gaitu un ledus tai netraucē. Mēs ejam.

Es sajūtu vīru. Vīra plecs ir blakus manējam. Viņš iet pa priekšu, lai izmīdītu man taciņu vietās, kur tā pazūd. Lai man būtu droši. Tur rūpi un es to jūtu.
Mēs smejamies. Esam apreibuši no vieglā noguruma kājās, nav ne jausmas cik ilgi vēl jāiet. Mēs esam meža vidū divi vien. Apkārt bebru pēdas, meža zvēru pēdas. Satiekam lapsu. Tā gozējas Amatas krastā, saulītē. Mēs esam tuvāk viens otram, kā nekad.

Tu ej. Piecas stundas. Piecas stundas ar pusi. Sveiks, Zvārtes iezi. Saulrieta gaismā Tu izskaties tik skaists, kā nekad. Mūsu kājas vairs neklausa. Mēs nometamies uz tuvākā galdiņa un ielejam tējas. Kamēr turpat gatavojas vakariņas, kājas sastingst no aukstuma. Esam noguruši, bet tik laimīgi. Viss, kas sakrājies ir izstaigāts! Tagad karsta vanna un miers. Mīlestība pāri visam.

Paldies, mīļais. Šis bija mūsu kāzu gadadienas īpašais kopā būšanas mirklis un es nevarētu iedomāties labāku!

Ideja pārgājienam, ļoti ainavisks un skaists maršruts gar Amatu!

Zvārtes iezis – Kārļi (zivjuaudzētava) – Zvārtes iezis / apmēram 15 km maršruts / gājām 5 h

Ņemot vērā, ka mēs braucām ar vienu auto, tad atstājām auto stāvlaukumā pie Zvārtes ieža un garlaicīgāko ceļa posmu (ap 5km) mērojām gar ceļu līdz Kārļiem, kur sākās mūsu maršruta skaistākā daļa – gājiens gar Amatu, atpakaļ līdz Zvārtes iezim.

Ja brauciet plašākā kompānijā ir iespēja vienu auto atstāt pie Zvārtes ieža un otru Kārļos, mērojot tikai pārgājiena maršrutu.


Tālāk pievienoju info no www.amata.lv, pēc kuras vadījāmies maršrutam!

“Posms ir piemērots ģimenēm ar skolas vecuma bērniem, īsteniem dabas draugiem. Marķēts ar oranžas krāsas atzīmēm uz koku stumbriem, mūsu maršrutā bija vairākas atpūtas vietas, pat zolīdas labierīcības. Atsevišķi posmi bīstami!
Maršruta sākumā stāvs kāpiens Ainavu kraujā. Piepūli atalgos skaistais skats no 46m augstās kraujas. No šejienes redzama mežu ieskautā ieleja, upes spožā lenta, pļava un ceļš. Zem kājām daudzkrāsains atsegums, kurā kārtu kārtām redzama zemes ģeoloģiskā vēsture. Ainavu krauja – valsts nozīmes aizsargājamais ģeoloģiskais piemineklis, vislabāk apskatāma pavasaros vai rudenī, kad balto, pelēko, sārto un violeto iežu slāņus neaizsedz koku lapotne. Puskilometru garajā kraujā ir divi atsegumi, kuros dabas procesi vēl arvien turpinās – noslīd, nobrūk, izplūst avoti.
Tālāk taka strauji virzās lejup, pretējā krastā redzami Ķaubju ieža sārtie smilšakmeņi. Maršruta turpinājumā ir trīs nelieli bezvārda atsegumi – divi labajā, viens kreisajā krastā. Pirms Stūķu ieža sākas nopietns kāpums – īsts pārbaudījums! Atkal jānokļūst ap 40m augstā kraujā un tad jādodas lejā. Tikai agrā pavasarī, vēlā rudenī un ziemā no Stūķu ieža dziļi ielejā redzama Amata, vasarā upi aizsedz biezā lapotne. Ieža sārti – balti sārto sānu var redzēt nokāpjot lejā pie upes.
Līdz pat Zvārtes iezim taka kļūst arvien lēzenāka, bez negaidītiem kāpumiem, gravām un citiem šķēršļiem…
…Bet nu jau redzams galamērķis un Zvārtes iezis – valsts nozīmes aizsargājamais ģeoloģiskais dabas piemineklis.”

Pilno maršruta aprakstu lasiet www.amata.lv , jo es labāk un smalkāk nespētu uzrakstīt, paldies tiem, kas izveidojuši tik detalizētu aprakstu! Bet vēl labāk, ja dosieties dzīvē un izbaudīsiet šo skaistumu klātienē!!

Kādu pārgājiena maršrutu Tu ieteiktu mums izbaudīt? Vai dodies pārgājienos? Cik garos un kurā sezonā Tev patīk to darīt vislabāk?

Es esmu tas, ko es ēdu, ko es daru, kā es dzīvoju!

Processed with VSCO with a6 preset
2014. gada vasara / 2016. gada vasara

Jums iespējams ir radies priekšstats, ka esmu priekšzīmīga, veselīga dzīvesveida paraugs un man tas viss nāk viegli! Tā nav. Man tas nāk ļooooooti grūti, bet beidzot savos 29 gados es esmu apzinājusies pilnībā kādēļ man to vajag. Kādēļ es piekopju šo jauno dzīvesveidu. Vai man pilnībā tas izdodas? Nē! Joprojām es katru dienu sev ieskaidroju kāpēc man ir jāveic fiziskās aktivitātes tieši šodien un kādēļ tieši šodien vajadzētu atturēties no kārdinājuma ēst pārlieku daudz cukura saturošus produktus…

Līdz šim es tikai īsi, kampaņveidīgi spēju noturēties, lai neļautos vieglākajam ceļam un milzu kārdinājumam.

Arī šobrīt rit sestais mēnesis un es joprojām nejūtos par sevi pārliecināta. Šis ir mans otrais ceļš un veselīga dzīvesveida veidošanu.  Es veidoju izaicinājumus, pulcinu līdzīgus cilvēkus ap sevi, iesaistos aktīvos projektos, es daru visu, lai sevi motivētu! Jo viss ir galvā. Mūsu ceļš uz labāku, veselīgāku un skaistāku sevi sākas tieši galvā!

Ceļu uz labāku sevi es sāku 2015. gadā, kad sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Man bija 1. klikšķis un es sāku pievērst sev uzmanību. Rezultāti bija ļoti labi, tam sekoja kāzas, jauns darbs, laimes eiforija , kurai nemanot es nepamanīju, kā gandrīz viss zaudētais ir atgūts… 2018. gada janvārī mēs sākām šo ceļu otro reizi. Es ceru uz visiem laikiem. Stāsts nav par liekajiem kg. Stāsts ir par veselību, par ēšanas, kustību ieradumiem ikdienā.

Kas ir mani galvenie klupšanas akmeņi?

Šis ir pirmais gads, kad esmu atteikusies no alkohola (ne pilnībā, bet krietni samazinājusi) un daudz ballītes iemainījusi pret sportiskām aktivitātēm. Līdz šim, es daudz atļāvos “tusēties” lietojot stipru alkoholu un nereti diezgan daudz, katru rītu to nožēlojot un saprotot, ka tas ir tikai neforšs spēcīgs ieradums, kas man nesagādā prieku ar visām tā izejošām sekām. Un es domāju, ka tas ietekmēs tikšanās biežumu ar maniem draugiem, bet jāatzīst, tas ir bijis mans labākais lēmums ever, jo tagad to pašu laiku mēs pavadam daudz saturīgāk! Retāk, bet vērtīgāk.

Vieglāk ir nopirkt gatavu ēdienu, našķus ar daudz cukura , neiespringt pēc darba ar gatavošanu , ātri apēst visu gūt īsu baudu un iet gulēt. – Jā, tā ir vieglāk! Apzināta, veselīga ēšana ir krietni sarežģītāka ilgtermiņā. Nepārtraukti ir jābūt soli priekšā savai apetītei un jāpārvar emocionālie brīži.

Es negatavoju ēst mājās. Es pati gatavoju maz. Pēc darba man tam nav spēka (slikta atruna, es zinu) Mūsu ģimenē ēst gatavo vairāk vīrs, ja mēs gatavojam. Ja es gribu dzīvot veselīgāk, mums tas ir jādara regulāri.

Apēst nogurumu un emocijas. Diemžēl šo es vēl mācos. Jo visbiežāk, kad es apēdu kārtējo šokolādi, kūciņu, zefīru, konfekti, desertu – tā nav apetīte. Tās ir emocijas. 

Es esmu tas, ko es ēdu! Man ir paveicies, mans ķermenis man norāda visas manas vājības un uzreiz to izceļ ar lieko svaru, celulītu, sejas ādu un mirdzumu acīs. 

Es ietekmēju mūsu ģimeni! Ar saviem ēšanas paradumiem es neesmu viena. Es ietekmēju arī savu vīru un tas jau ir punkts, kura dēļ vien, ir vērts beidzot saņemt sevi rokās.