Mūsu romantiskākais pārgājiens – Gleznainā Amata

Tev ir sakrājies. Pienākumi, prasības pret sevi (iespējams, pašas izvēlētas un pārāk augstas)
Visa ir par daudz. Informācijas, sajūtas, domu un kņadas.
Hronisks nogurums. Tu skrien dari, bet jūties noguris, nespēj koncentrēties, neizgulies.

Tad Tu ej. Vienu stundu, divas. Tu ej klusumā. Ejot cīnies ar sevi, lai turpinātu iet, jo zini, ka priekšā vēl ir tāls ceļš. Tu apstājies, lai izdusmotos uz sevi, jo ir grūti, bet vajag saņemties. Tu paņem koku, tas palīdzēs virzīties uz priekšu.
Slīd, priekšā stāvs kalns, nokritis koks un upe, kura jāšķērso. Tu saņemies un ej. Pārvari šķērsļus.
Tu ej. Tu ej trīs stundas bez apstājas, četras stundas. Tu jūti, kā iekšēji paliek vieglāk. Tu sāc pamanīt klinšu atsegumus. Saulē mirdzošo Amatas upi, Tu pamani katru mazāko upes līkumu un kā ledus maina tās plūsmu. Upe ir strauja un ātra. Tā nerimstoši plūst savu gaitu un ledus tai netraucē. Mēs ejam.

Es sajūtu vīru. Vīra plecs ir blakus manējam. Viņš iet pa priekšu, lai izmīdītu man taciņu vietās, kur tā pazūd. Lai man būtu droši. Tur rūpi un es to jūtu.
Mēs smejamies. Esam apreibuši no vieglā noguruma kājās, nav ne jausmas cik ilgi vēl jāiet. Mēs esam meža vidū divi vien. Apkārt bebru pēdas, meža zvēru pēdas. Satiekam lapsu. Tā gozējas Amatas krastā, saulītē. Mēs esam tuvāk viens otram, kā nekad.

Tu ej. Piecas stundas. Piecas stundas ar pusi. Sveiks, Zvārtes iezi. Saulrieta gaismā Tu izskaties tik skaists, kā nekad. Mūsu kājas vairs neklausa. Mēs nometamies uz tuvākā galdiņa un ielejam tējas. Kamēr turpat gatavojas vakariņas, kājas sastingst no aukstuma. Esam noguruši, bet tik laimīgi. Viss, kas sakrājies ir izstaigāts! Tagad karsta vanna un miers. Mīlestība pāri visam.

Paldies, mīļais. Šis bija mūsu kāzu gadadienas īpašais kopā būšanas mirklis un es nevarētu iedomāties labāku!

Ideja pārgājienam, ļoti ainavisks un skaists maršruts gar Amatu!

Zvārtes iezis – Kārļi (zivjuaudzētava) – Zvārtes iezis / apmēram 15 km maršruts / gājām 5 h

Ņemot vērā, ka mēs braucām ar vienu auto, tad atstājām auto stāvlaukumā pie Zvārtes ieža un garlaicīgāko ceļa posmu (ap 5km) mērojām gar ceļu līdz Kārļiem, kur sākās mūsu maršruta skaistākā daļa – gājiens gar Amatu, atpakaļ līdz Zvārtes iezim.

Ja brauciet plašākā kompānijā ir iespēja vienu auto atstāt pie Zvārtes ieža un otru Kārļos, mērojot tikai pārgājiena maršrutu.


Tālāk pievienoju info no www.amata.lv, pēc kuras vadījāmies maršrutam!

“Posms ir piemērots ģimenēm ar skolas vecuma bērniem, īsteniem dabas draugiem. Marķēts ar oranžas krāsas atzīmēm uz koku stumbriem, mūsu maršrutā bija vairākas atpūtas vietas, pat zolīdas labierīcības. Atsevišķi posmi bīstami!
Maršruta sākumā stāvs kāpiens Ainavu kraujā. Piepūli atalgos skaistais skats no 46m augstās kraujas. No šejienes redzama mežu ieskautā ieleja, upes spožā lenta, pļava un ceļš. Zem kājām daudzkrāsains atsegums, kurā kārtu kārtām redzama zemes ģeoloģiskā vēsture. Ainavu krauja – valsts nozīmes aizsargājamais ģeoloģiskais piemineklis, vislabāk apskatāma pavasaros vai rudenī, kad balto, pelēko, sārto un violeto iežu slāņus neaizsedz koku lapotne. Puskilometru garajā kraujā ir divi atsegumi, kuros dabas procesi vēl arvien turpinās – noslīd, nobrūk, izplūst avoti.
Tālāk taka strauji virzās lejup, pretējā krastā redzami Ķaubju ieža sārtie smilšakmeņi. Maršruta turpinājumā ir trīs nelieli bezvārda atsegumi – divi labajā, viens kreisajā krastā. Pirms Stūķu ieža sākas nopietns kāpums – īsts pārbaudījums! Atkal jānokļūst ap 40m augstā kraujā un tad jādodas lejā. Tikai agrā pavasarī, vēlā rudenī un ziemā no Stūķu ieža dziļi ielejā redzama Amata, vasarā upi aizsedz biezā lapotne. Ieža sārti – balti sārto sānu var redzēt nokāpjot lejā pie upes.
Līdz pat Zvārtes iezim taka kļūst arvien lēzenāka, bez negaidītiem kāpumiem, gravām un citiem šķēršļiem…
…Bet nu jau redzams galamērķis un Zvārtes iezis – valsts nozīmes aizsargājamais ģeoloģiskais dabas piemineklis.”

Pilno maršruta aprakstu lasiet www.amata.lv , jo es labāk un smalkāk nespētu uzrakstīt, paldies tiem, kas izveidojuši tik detalizētu aprakstu! Bet vēl labāk, ja dosieties dzīvē un izbaudīsiet šo skaistumu klātienē!!

Kādu pārgājiena maršrutu Tu ieteiktu mums izbaudīt? Vai dodies pārgājienos? Cik garos un kurā sezonā Tev patīk to darīt vislabāk?

Pusgads jaunā dzīvesveidā. Vai tas ir pietiekami, lai mainītos?

Aprit pusgads manā jaunajā dzīvesveidā, kādu esmu sev definējusi šajā gadā. Jaunos paradumos un ceļā uz labāku sevi! Kas ir mainījies? Vai pusgads ir pietiekami, lai es varētu sevi saukt par veselīga, laimīga dzīvesveida entuziasti un praktizētāju? Vai esmu apmierināta ar savu šī brīža stāvokli?

Kā man klājas? Vai kāre pēc cukura, veciem paradumiem ir spēcīgāka par mani pašu? Vai varbūt šobrīd jūtos tik labi, ka mērķis ir sasniegts? Vai es zinu, kas ir mans mērķis?

FB03A505-CA25-426A-BC93-3CCA66BC586A
Es mežā. Vieta, kur man ir ļoti svarīgi pabūt, lai nolaistos uz zemas – domās, sajūtās un darbos.

Atbilde ir pavisam vienkārša – nē. Totāli nē. Pusgads nav pietiekami, lai es pilnībā mainītu savu ikdienu un spētu aizmirst par veciem, sliktiem ieradumiem. Es esmu ieskicējusi daudz pozitīvas nianses savā ikdienā, apzinājusies to, kāda es vēlos būt. Esmu uzsākusi vairākus jaunus ieradumus, bet esmu sava jaunā ceļa pašā sākumā.

6 mēneši ir mans lūzuma punkts. Esmu sasniegusi kādu noteiktu punktu, mērķi, izturējusi izaicinājumu un ienirusi mazliet eiforijā, kad šķiet var pasvinēt un sevi atalgot. Jūtu, ka sporta aktivitātes kļūst pasīvākas, cukuru saturošie produkti atgriežas arvien biežāk manā ikdienā, dzīve kļūst svētki biežāk kā vajadzētu. Kamēr sajūtu, kas ar mani notiek un kamēr  #veselalaimiga nav kļuvis par foršu īstermiņa kampaņu es apstājos, savelku visas šī brīža sajūtas un lēniem soļiem turpinu.

Šī brīža fakti:

Sākuma svars 100 kg uzsākot projektu #veselalaimiga , šī brīža svars 88 kg. Zaudēti 12 kg 4 mēnešu laikā, 2 mēneši noturēti esošā pozīcijā ar viļņveidīgu pieaugumu un kritumu.

Kas man traucē turpināt esošo dzīvesveidu? 

Atrunas – Reizēm muļķīgas atrunas par labu vieglākai izvēlei mani uzveic. Daudz darba, nav laika, atpūtīšos, mistiskas sāpes, nav garastāvoklis..

Sevis žēlošana (ar labi DAUDZ “ļoti garšīgiem” produktiem)

Slinkums – visklasiskākajā tā izpausmē

Emociju apēšana – (strīds? Grūta darba diena? Besis? Kādas ir labākās zāles?)

Cukura atkarība – es varu totāli atzīt, ka man tāda ir. Un, lai cik ilgi es atturētos, lomkas mani pieveic atkal un atkal. Ir stulbi būt atkarīgam no ēdiena, no cukura un kļūt tā varā.

Vai es vēlos turpināt savu iesākto ceļu, nepadoties un iemācīties veselīgu, sabalansētu dzīvesveidu? 

Jā! Es to vēlos. Man tas patīk, es tā jūtos ļoti labi, manī raisās daudz pozitīvu emociju, ideju un laiks kļūst produktīvs!

Kāpēc man to vajag? Ko man tas dos? 

  • Jo man patīk nodarboties ar skriešanu, man patīk tā sajūta, kas notiek manā galvā, kad es skrienu un gandarījums treniņa beigās. Es vēlos sasniegt progresu savos rezultātos, trenēt sirdi, justies spēcīgāka. Es pati apzinos, ka uzkāpt 4. stāvā aizelsusies un piekususi nav veselīgi un tas nebūt nav normāli sievietei 29 gadu vecumā. Es vēlos mainīt savu dzīvesveidu savas veselības dēļ. Lai varētu nodarboties ar aktivitātēm, kuras man sagādā prieku un izbaudīt procesu.

 

  • Jo man ir svarīga mūsu ģimenes veselība. Es apzinos, ka spēju ietekmēt ne tikai savu veselību un dzīvi, bet arī tuvākos cilvēkus sev apkārt. Es ticu, ka ieradumi ģimenē sākas no sievietes un ietekmē visu ģimeni. Ja treneris man jautā, vai man ir svarīga mana ģimenes veselība es skaidri saprotu, ka jā, tā tas ir.

 

  • Es jūtu ķermeņa izmaiņas. Saņemot vairāk svaiga gaisa, rūpējoties par ādas veselību, strādājot ar prātu, domājot pie miega paradumiem, nodarbojoties ar sportiskām aktivitātēm, ierobežojot alkohola patēriņu un nelietojot cukuru es jūtu, cik ļoti mans ķermenis ir man pateicīgs. Es redzu atbrīvotu prātu, mirdzošas acis, veselīgāku ādu un koptēlu. Ķermenis un prāts ir balansā.

 

Kāds ir mans mērķis?

Iemācīties dzīvot šādu dzīvi ilgtermiņā. Kur sabalansēts uzturs un piemērotas sportiskās aktivitātes iet roku rokā. Tikt vaļā no cukura kāres! Es netiecos uz mākslīgi veidotiem ideāliem, skaistuma standartiem. Es jūtos labi savā ķermenī un izskats ir otršķirīgs. Mans mērķis ir būt atbilstoši funkcionējošai savam vecumam. Vairot enerģiju, nevis justies nogurušai!

“Kristīne. Pārstāj žēloties, atrunāties, saņemies un dari!” 

Pilnīgi piekrītu un jau sāku rīkoties. Tieši balta lapa un skaidrs prāts palīdz saprast ceļu un kā virzīties tālāk!

Kādi ir mani nākamie soļi, lai man tas izdotos?

  1. Regulāri sporta treniņi, kuros es trenētu arī iekšējos muskuļus un muskuļu grupas, kuras līdz šim snauž.
  2. Individuālie treniņi ar treneri, lai gūtu vairāk zināšanas, iedvesmu un spēku turpināt.
  3. Sportiskas aktivitātes vismaz 5 x nedēļā, jo tā ir mana veiksmes atslēga ceļā uz prāta sakārtošanu saistībā ar cukura atkarību un slinkuma pārvarēšanu.
  4. Uzlabot sirds veselību.
  5. Nelietot cukuru! Nemaz!
  6. Septembrī skriet Stirnu Bukā un izskriet Zaķa distanci ar vēl nebijušu progresu!

 

Šeit arī es gribu piebilst, ka tieši šobrīd man ļoti palīdz individuālie treniņi ar treneri, kuru laikā mēs varam pārrunāt visus šos man aktuālos jautājumus, kur es varu caur jautājumiem izprast manu šī brīža stāvokli un caur sportu saprast cik liels potenciāls vēl manī snauž! (Šo es lietoju, “Cik vāja es esmu patiesībā šobrīd” vietā :))

 

Un cik trāpīgi ir Mesa dziesmas Mantra vārdi, kur es pilnīgi nejauši trāpīju filmēties videoklipā, tik zīmīgā lomā, sastopoties ar savu vienu no lielākajiem kārdinājumiem! 🙂

Processed with VSCO with a6 preset
Aizkadri no videoklipa filmēšanas

MESA piedaloties Intaram Busulim – Mantra

Vārdi

Kas bija vakar? Pirms mēneša, gada? Mēģinām atcerēties
atkal
Un mums atkal neizdodas, toties šodien par rītdienu
prieks ir neviltots
Plāni, kā jau katram mums ir vairāki viss būs – uzcelt
māju, iestādīt koku, nosist čūsku
Turpinām darīt, kā līdz šim, ka neierūsam, bet
brīnāmies – kāpēc jaunus iespaidus neiegūstam?
Drosme sapņot, bailes darīt
Rītdien viss jau saplānots, tad labāk parīt
Ķeramies klāt, bet atmetam, jo nesanāk
Līdzīgi, kā ar roķeni uz estekādes
Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas
padoties grasos
Tikko es kā padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man
sakot –

piedz.
Nevar būt tā, ka Tu kaut kur ej un nekur nenonāc
Katrs ceļš ir reiz sākts tā, kā stāsts
Uzaus zābakus Tu deviņjūdžu un dodies tālāk
Atklāt sev, to kas vēl neatklāts

Ja man kāds lūgtu noraksturot sevi, kas es būtu –
kosmonauts vai grāmatvedis?
Profesija, tā, kā rinda ordeņu pie krūts, bet vēl tik
daudz nav redzēts un daudz kur vēl nav būts
Ceļš nav grūts, grūtāk ir to iesākt
Pārvarēt bailes, iekams bailes pārraman tā vietā
Vai es maz atcerēties spēju savu pirmo vārdu, pirmos
soļus pirms es jau skrēju ar pieri stenderē, nogaršoju
bez maz visu tabulu mendeļējevu

Bet vai tas mani
apturēja, protams, ka nē
Varbūt tikai čakarēja
Ir četras debespuses, redzu tikai ziemeļus
Palūkojos apkārt, izkustinu kakla skriemeļus
Jo galvā tak ir smadzenes un nevis ķieģeļi
Izmantot šo potenciālu, ko kāds ir iedevis
Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas
padoties grasos
Tikko es kā padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man
sakot –

piedz.
Nevar būt tā, ka Tu kaut kur ej un nekur nenonāc
Katrs ceļš ir reiz sākts tā, kā stāsts
Uzaus zābakus Tu deviņjūdžu un dodies tālāk
Atklāt sev, to kas vēl neatklāts

ATKLĀJ SEV, TO KAS VĒL NEATKLĀTS
ATKLĀJ SEV!

 

Es varu! Es ticu sev! Un arī Tu vari! Lai mums izdodas! 

 

Es esmu tas, ko es ēdu, ko es daru, kā es dzīvoju!

Processed with VSCO with a6 preset
2014. gada vasara / 2016. gada vasara

Jums iespējams ir radies priekšstats, ka esmu priekšzīmīga, veselīga dzīvesveida paraugs un man tas viss nāk viegli! Tā nav. Man tas nāk ļooooooti grūti, bet beidzot savos 29 gados es esmu apzinājusies pilnībā kādēļ man to vajag. Kādēļ es piekopju šo jauno dzīvesveidu. Vai man pilnībā tas izdodas? Nē! Joprojām es katru dienu sev ieskaidroju kāpēc man ir jāveic fiziskās aktivitātes tieši šodien un kādēļ tieši šodien vajadzētu atturēties no kārdinājuma ēst pārlieku daudz cukura saturošus produktus…

Līdz šim es tikai īsi, kampaņveidīgi spēju noturēties, lai neļautos vieglākajam ceļam un milzu kārdinājumam.

Arī šobrīt rit sestais mēnesis un es joprojām nejūtos par sevi pārliecināta. Šis ir mans otrais ceļš un veselīga dzīvesveida veidošanu.  Es veidoju izaicinājumus, pulcinu līdzīgus cilvēkus ap sevi, iesaistos aktīvos projektos, es daru visu, lai sevi motivētu! Jo viss ir galvā. Mūsu ceļš uz labāku, veselīgāku un skaistāku sevi sākas tieši galvā!

Ceļu uz labāku sevi es sāku 2015. gadā, kad sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Man bija 1. klikšķis un es sāku pievērst sev uzmanību. Rezultāti bija ļoti labi, tam sekoja kāzas, jauns darbs, laimes eiforija , kurai nemanot es nepamanīju, kā gandrīz viss zaudētais ir atgūts… 2018. gada janvārī mēs sākām šo ceļu otro reizi. Es ceru uz visiem laikiem. Stāsts nav par liekajiem kg. Stāsts ir par veselību, par ēšanas, kustību ieradumiem ikdienā.

Kas ir mani galvenie klupšanas akmeņi?

Šis ir pirmais gads, kad esmu atteikusies no alkohola (ne pilnībā, bet krietni samazinājusi) un daudz ballītes iemainījusi pret sportiskām aktivitātēm. Līdz šim, es daudz atļāvos “tusēties” lietojot stipru alkoholu un nereti diezgan daudz, katru rītu to nožēlojot un saprotot, ka tas ir tikai neforšs spēcīgs ieradums, kas man nesagādā prieku ar visām tā izejošām sekām. Un es domāju, ka tas ietekmēs tikšanās biežumu ar maniem draugiem, bet jāatzīst, tas ir bijis mans labākais lēmums ever, jo tagad to pašu laiku mēs pavadam daudz saturīgāk! Retāk, bet vērtīgāk.

Vieglāk ir nopirkt gatavu ēdienu, našķus ar daudz cukura , neiespringt pēc darba ar gatavošanu , ātri apēst visu gūt īsu baudu un iet gulēt. – Jā, tā ir vieglāk! Apzināta, veselīga ēšana ir krietni sarežģītāka ilgtermiņā. Nepārtraukti ir jābūt soli priekšā savai apetītei un jāpārvar emocionālie brīži.

Es negatavoju ēst mājās. Es pati gatavoju maz. Pēc darba man tam nav spēka (slikta atruna, es zinu) Mūsu ģimenē ēst gatavo vairāk vīrs, ja mēs gatavojam. Ja es gribu dzīvot veselīgāk, mums tas ir jādara regulāri.

Apēst nogurumu un emocijas. Diemžēl šo es vēl mācos. Jo visbiežāk, kad es apēdu kārtējo šokolādi, kūciņu, zefīru, konfekti, desertu – tā nav apetīte. Tās ir emocijas. 

Es esmu tas, ko es ēdu! Man ir paveicies, mans ķermenis man norāda visas manas vājības un uzreiz to izceļ ar lieko svaru, celulītu, sejas ādu un mirdzumu acīs. 

Es ietekmēju mūsu ģimeni! Ar saviem ēšanas paradumiem es neesmu viena. Es ietekmēju arī savu vīru un tas jau ir punkts, kura dēļ vien, ir vērts beidzot saņemt sevi rokās. 

Kas ir dzīvesveids?

Dzīvesveids. Ko tas sevī ietver? Profesija, darba vieta? Vai tas ir uzturs? Domāšana? Sports? Paradumi, ieradumi?

Jau 3 gadus es meklēju apzināti balansu savā dzīvesveidā, ļaujot sev iziet cauri visiem posmiem, pamēģināt to, kas noteiktā brīdī man šķiet aktuālākais tieši man. Mēģināt dažādus ikdienas moduļus. Mainīt darbus. Cilvēkus apkārt. Analizēt sevi caur to visu, lai šodien uzdotu sev jautājumu, kāds ir mans dzīvesveids? Vai tas mani apmierina? Vai es sevi redzu dzīvojam šādi arī pēc 5 gadiem? Atbilde ir  joprojām nē. Un, pavisam iespējams, pēc 5 gadiem manas domas būs pilnīgi citā virzienā un šodienas sajūtas liksies mazsvarīgi. Un tā noteikti būs:)

Justies labi un harmonijā ar sevi, šodien.  Tāds ir mērķis!

Jūs, domāsiet, nu ko Tu tur ņemies. Vai tad Tev nav gana labi? Ir. Bet es zinu, ka varu pacensties, lai būtu vēl mazliet labāk.

Zemāk es apkopoju tikai pāris, bet šobrīd man ļoti svarīgas lietas, ko es saprotu ar vārdu dzīvesveida maiņa.

Apzinātība un skaidrība nāk caur grūtībām. Esot komforta zonā esmu nodzīvojusi krietnus, labus gadus un es neko nenožēloju, jo arī tas bija jāizdzīvo un iespējams jau varētu tā dzīvot un kas man vainas. Bet. Ja iekšējā balss saka, ka kaut kas nav un vajag pārmaiņas, tad tai ir jāklausa.

Darbs. Vai Tu dari to darbu, kas Tev patīk? Vai darbā jūties labi? Mēs darba vietā pavadām tik daudz sava laika, reizēm pat vairāk, kā esot mājās ar ģimeni. Ja mani neapmierina mans darbs es fiziski nespēju sakārtot savu dzīvesveidu un no tā izrietošās sekas. Es esmu mainījusi darbu vairākas reizes, jo saprotu, ka tas nav priekš manis – dēļ profesijas, dēļ cilvēkiem apkārt, dēļ darba apstākļiem. Esmu nomainījusi profesiju, jo 10 gadus strādājot vienā sfērā dzirkstele zuda, nespējot vairs darīt to ar interesi un aizrautību, tad, manuprāt, nav jēgas. Man ir ļoti svarīgi, lai es darbā justos labi, lai varētu nākt uz darbu ar prieku un justies ērti. Tikai tādā atmosfērā man ir atvērts prāts, darbi rit paši un idejas plūst straujāk par maniem tempiem.

Attīstība. Izaugsme ir vajadzīga visiem. Apgūt jaunas lietas, iepazīt pasauli, uzzināt kaut ko jaunu, iepazīt jaunus cilvēkus un viņos ieklausīties. Man ir ļoti svarīgi paplašināt savu redzes loku, lai caur to ieraudzītu, kur šobrīd atrodos es.

Liekie kg nav svarīgi. Mēs katrs pazīstam kādu, kura ar pāris liekajiem kg izskatās laimīga, šarmanta un ar dzīvi apmierināta. Un mēs katrs zinām kādu, kura izskatās pēc super modeles no žurnāla vāka, bet tomēr nav apmierināta ar savu izskatu. Jūs domu sapratāt. Viss ir galvā. Arī kg veidojas galvā. Katru reizi, kad es sasniedzu savu kritisko robežu – 100 kg, jā tas ir bijis vairākkārt, es aizdomājos. Kādēļ tas ir noticis? Tas rodas dziļāk.

Ieskaties spoguļtēlā. Vai Tev patīk tas ko Tu redzi? Kā Tu sevi pasniedz, kā Tu jūties ar savu ķermeni un pret dzīvi, tā dzīve arī notiek.

Uzturs. Uzturs ir mana veselība. Tas, ko mēs ieliekam iekšā mūsu motoriņā, tā tas motoriņš darbosies. Tu esi tas ko Tu ēd. (Šis teiciens ir par mani!:) Sliktākos periodos es esmu čipsis, bet apzinātos noteikti sulīgs tomāts:)) Tavs uzturs parādās Tavā sejas ādā. Jā! Šiem apgalvojumiem es piekrītu no savas pieredzes. Šis gan ir milzu topiks, ko es vēl mācos, bet kam es ļoti ticu. Es ticu, ka sakārtojot ēdienkarti, savus uztura paradumus un iemācoties ēst apzināti mēs varam izvairīties no milzu veselības problēmām un justies ērti savā ķermenī. Tas prasa zināšanas, rūpes un uzmanību, bet tas ir viens no svarīgākajiem punktiem šobrīd manā uzdevumu sarakstā, ceļā uz labāku sevi.

Cilvēki apkārt. Viens nav darītājs. Ir ļoti svarīgi atrast kādu, kas Tevi atbalsta Tavā ceļā uz labāku sevi. Treneris, paziņa, iespējams nekad nesatikti cilvēki dzīvē, bet atbalsts dod daudz un ir puse no uzvaras!

Un šeit es domāju par ilgtermiņa dzīvesveidu. Tā kritiski paskatoties uz sevi šodien un konkrēti saprotot, ko varētu mazliet uzlabot jau sākot no šīs dienas.