Pusgads jaunā dzīvesveidā. Vai tas ir pietiekami, lai mainītos?

Aprit pusgads manā jaunajā dzīvesveidā, kādu esmu sev definējusi šajā gadā. Jaunos paradumos un ceļā uz labāku sevi! Kas ir mainījies? Vai pusgads ir pietiekami, lai es varētu sevi saukt par veselīga, laimīga dzīvesveida entuziasti un praktizētāju? Vai esmu apmierināta ar savu šī brīža stāvokli?

Kā man klājas? Vai kāre pēc cukura, veciem paradumiem ir spēcīgāka par mani pašu? Vai varbūt šobrīd jūtos tik labi, ka mērķis ir sasniegts? Vai es zinu, kas ir mans mērķis?

FB03A505-CA25-426A-BC93-3CCA66BC586A
Es mežā. Vieta, kur man ir ļoti svarīgi pabūt, lai nolaistos uz zemas – domās, sajūtās un darbos.

Atbilde ir pavisam vienkārša – nē. Totāli nē. Pusgads nav pietiekami, lai es pilnībā mainītu savu ikdienu un spētu aizmirst par veciem, sliktiem ieradumiem. Es esmu ieskicējusi daudz pozitīvas nianses savā ikdienā, apzinājusies to, kāda es vēlos būt. Esmu uzsākusi vairākus jaunus ieradumus, bet esmu sava jaunā ceļa pašā sākumā.

6 mēneši ir mans lūzuma punkts. Esmu sasniegusi kādu noteiktu punktu, mērķi, izturējusi izaicinājumu un ienirusi mazliet eiforijā, kad šķiet var pasvinēt un sevi atalgot. Jūtu, ka sporta aktivitātes kļūst pasīvākas, cukuru saturošie produkti atgriežas arvien biežāk manā ikdienā, dzīve kļūst svētki biežāk kā vajadzētu. Kamēr sajūtu, kas ar mani notiek un kamēr  #veselalaimiga nav kļuvis par foršu īstermiņa kampaņu es apstājos, savelku visas šī brīža sajūtas un lēniem soļiem turpinu.

Šī brīža fakti:

Sākuma svars 100 kg uzsākot projektu #veselalaimiga , šī brīža svars 88 kg. Zaudēti 12 kg 4 mēnešu laikā, 2 mēneši noturēti esošā pozīcijā ar viļņveidīgu pieaugumu un kritumu.

Kas man traucē turpināt esošo dzīvesveidu? 

Atrunas – Reizēm muļķīgas atrunas par labu vieglākai izvēlei mani uzveic. Daudz darba, nav laika, atpūtīšos, mistiskas sāpes, nav garastāvoklis..

Sevis žēlošana (ar labi DAUDZ “ļoti garšīgiem” produktiem)

Slinkums – visklasiskākajā tā izpausmē

Emociju apēšana – (strīds? Grūta darba diena? Besis? Kādas ir labākās zāles?)

Cukura atkarība – es varu totāli atzīt, ka man tāda ir. Un, lai cik ilgi es atturētos, lomkas mani pieveic atkal un atkal. Ir stulbi būt atkarīgam no ēdiena, no cukura un kļūt tā varā.

Vai es vēlos turpināt savu iesākto ceļu, nepadoties un iemācīties veselīgu, sabalansētu dzīvesveidu? 

Jā! Es to vēlos. Man tas patīk, es tā jūtos ļoti labi, manī raisās daudz pozitīvu emociju, ideju un laiks kļūst produktīvs!

Kāpēc man to vajag? Ko man tas dos? 

  • Jo man patīk nodarboties ar skriešanu, man patīk tā sajūta, kas notiek manā galvā, kad es skrienu un gandarījums treniņa beigās. Es vēlos sasniegt progresu savos rezultātos, trenēt sirdi, justies spēcīgāka. Es pati apzinos, ka uzkāpt 4. stāvā aizelsusies un piekususi nav veselīgi un tas nebūt nav normāli sievietei 29 gadu vecumā. Es vēlos mainīt savu dzīvesveidu savas veselības dēļ. Lai varētu nodarboties ar aktivitātēm, kuras man sagādā prieku un izbaudīt procesu.

 

  • Jo man ir svarīga mūsu ģimenes veselība. Es apzinos, ka spēju ietekmēt ne tikai savu veselību un dzīvi, bet arī tuvākos cilvēkus sev apkārt. Es ticu, ka ieradumi ģimenē sākas no sievietes un ietekmē visu ģimeni. Ja treneris man jautā, vai man ir svarīga mana ģimenes veselība es skaidri saprotu, ka jā, tā tas ir.

 

  • Es jūtu ķermeņa izmaiņas. Saņemot vairāk svaiga gaisa, rūpējoties par ādas veselību, strādājot ar prātu, domājot pie miega paradumiem, nodarbojoties ar sportiskām aktivitātēm, ierobežojot alkohola patēriņu un nelietojot cukuru es jūtu, cik ļoti mans ķermenis ir man pateicīgs. Es redzu atbrīvotu prātu, mirdzošas acis, veselīgāku ādu un koptēlu. Ķermenis un prāts ir balansā.

 

Kāds ir mans mērķis?

Iemācīties dzīvot šādu dzīvi ilgtermiņā. Kur sabalansēts uzturs un piemērotas sportiskās aktivitātes iet roku rokā. Tikt vaļā no cukura kāres! Es netiecos uz mākslīgi veidotiem ideāliem, skaistuma standartiem. Es jūtos labi savā ķermenī un izskats ir otršķirīgs. Mans mērķis ir būt atbilstoši funkcionējošai savam vecumam. Vairot enerģiju, nevis justies nogurušai!

“Kristīne. Pārstāj žēloties, atrunāties, saņemies un dari!” 

Pilnīgi piekrītu un jau sāku rīkoties. Tieši balta lapa un skaidrs prāts palīdz saprast ceļu un kā virzīties tālāk!

Kādi ir mani nākamie soļi, lai man tas izdotos?

  1. Regulāri sporta treniņi, kuros es trenētu arī iekšējos muskuļus un muskuļu grupas, kuras līdz šim snauž.
  2. Individuālie treniņi ar treneri, lai gūtu vairāk zināšanas, iedvesmu un spēku turpināt.
  3. Sportiskas aktivitātes vismaz 5 x nedēļā, jo tā ir mana veiksmes atslēga ceļā uz prāta sakārtošanu saistībā ar cukura atkarību un slinkuma pārvarēšanu.
  4. Uzlabot sirds veselību.
  5. Nelietot cukuru! Nemaz!
  6. Septembrī skriet Stirnu Bukā un izskriet Zaķa distanci ar vēl nebijušu progresu!

 

Šeit arī es gribu piebilst, ka tieši šobrīd man ļoti palīdz individuālie treniņi ar treneri, kuru laikā mēs varam pārrunāt visus šos man aktuālos jautājumus, kur es varu caur jautājumiem izprast manu šī brīža stāvokli un caur sportu saprast cik liels potenciāls vēl manī snauž! (Šo es lietoju, “Cik vāja es esmu patiesībā šobrīd” vietā :))

 

Un cik trāpīgi ir Mesa dziesmas Mantra vārdi, kur es pilnīgi nejauši trāpīju filmēties videoklipā, tik zīmīgā lomā, sastopoties ar savu vienu no lielākajiem kārdinājumiem! 🙂

Processed with VSCO with a6 preset
Aizkadri no videoklipa filmēšanas

MESA piedaloties Intaram Busulim – Mantra

Vārdi

Kas bija vakar? Pirms mēneša, gada? Mēģinām atcerēties
atkal
Un mums atkal neizdodas, toties šodien par rītdienu
prieks ir neviltots
Plāni, kā jau katram mums ir vairāki viss būs – uzcelt
māju, iestādīt koku, nosist čūsku
Turpinām darīt, kā līdz šim, ka neierūsam, bet
brīnāmies – kāpēc jaunus iespaidus neiegūstam?
Drosme sapņot, bailes darīt
Rītdien viss jau saplānots, tad labāk parīt
Ķeramies klāt, bet atmetam, jo nesanāk
Līdzīgi, kā ar roķeni uz estekādes
Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas
padoties grasos
Tikko es kā padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man
sakot –

piedz.
Nevar būt tā, ka Tu kaut kur ej un nekur nenonāc
Katrs ceļš ir reiz sākts tā, kā stāsts
Uzaus zābakus Tu deviņjūdžu un dodies tālāk
Atklāt sev, to kas vēl neatklāts

Ja man kāds lūgtu noraksturot sevi, kas es būtu –
kosmonauts vai grāmatvedis?
Profesija, tā, kā rinda ordeņu pie krūts, bet vēl tik
daudz nav redzēts un daudz kur vēl nav būts
Ceļš nav grūts, grūtāk ir to iesākt
Pārvarēt bailes, iekams bailes pārraman tā vietā
Vai es maz atcerēties spēju savu pirmo vārdu, pirmos
soļus pirms es jau skrēju ar pieri stenderē, nogaršoju
bez maz visu tabulu mendeļējevu

Bet vai tas mani
apturēja, protams, ka nē
Varbūt tikai čakarēja
Ir četras debespuses, redzu tikai ziemeļus
Palūkojos apkārt, izkustinu kakla skriemeļus
Jo galvā tak ir smadzenes un nevis ķieģeļi
Izmantot šo potenciālu, ko kāds ir iedevis
Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas
padoties grasos
Tikko es kā padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man
sakot –

piedz.
Nevar būt tā, ka Tu kaut kur ej un nekur nenonāc
Katrs ceļš ir reiz sākts tā, kā stāsts
Uzaus zābakus Tu deviņjūdžu un dodies tālāk
Atklāt sev, to kas vēl neatklāts

ATKLĀJ SEV, TO KAS VĒL NEATKLĀTS
ATKLĀJ SEV!

 

Es varu! Es ticu sev! Un arī Tu vari! Lai mums izdodas! 

 

Iknedēļas slejas. Būt šeit un tagad.

Es bieži sapņoju. Es daudz plānoju. Mani aizrauj, interesē un es gribu tik daudz. Vai esi kādreiz sev uzdevis jautājumu, cik ātri skrien laiks? Vai Tev arī ir sajūta, ka tikko ziedēja sakuras Uzvaras parkā un nu jau vasara ir saulgriežos? Mani reizēm pārņem sajūta, ka es burtiski skrienu dienu no dienas, atraujoties no zemes. Sazemēties ir mans jaunais atslēgas vārds apzinātai un pilnīgai iekšējai sajūtai.

Pēdējā laikā es mēģinu savu lidojumu piebremzēt, lai nolaistos, lai būtu šeit un tagad. Nav jau jēgas skriet notikumiem pa priekšu, nav jēgas sapņot par tik nesasniedzamiem un tāliem plāniem. Tā vietā, mans jaunais trends, ir “noraut rokas bremzi” un sajust to, kas notiek šajā mirklī.

Es esmu aizrautīga pēc dabas. Esmu optimiste. Man ātri iemirdzas acis un ir iedvesma, bet tikpat ātri tā dziest, lai iedegtos jau par kaut ko jaunu. Reizēm mans prāts ir tik straujš, ka es netieku tam līdzi, jo domas lido. STOP. Mana dzīve ir manās rokās, sapņi un idejas jāpiezemē un es spēju sajust notikumu spēku. Es skaidri apzinos lietas, cilvēkus, mērķus, kuri man šobrīd ir svarīgi un gadiem to nozīmīguma spēks ir audzis. Ir laiks realizēties.

Kāpēc es par to domāju?

Jo es nesen mainīju darbu, profesiju, kurā man ir ļoti daudz jāspēj koncentrēties, lai spētu uztvert informācijas daudzumu, apstrādāt un spēt reaģēt, rīkoties atbilstoši. Mācīties koncentrēties, lai neaizlidotu darbos un domās.

Esmu uzsākusi jaunu dzīvesveidu, kas no manis prasa daudz spēka, sviedru, gribas – ilgtermiņā. Nepadoties.

Nepabeigtās lietas. Vai zini to sajūtu, kad galvā mutuļo nepadarītie darbi? Nesakārtota māja, puspabeigts remonts, sen nesatiktie cilvēki. Neuzsāktās sporta nodarbības. Paviršība, lietu atlikšana, stāvēšana uz vietas savā attīstībā.

Nerealizēšanās. Lolotas vēlmes, sapņi, kuri tā arī paliek tikai sapņi ar rūgtuma garoziņu, ka īstenībā, es to spēju, vajag tikai saņemties. Bet tomēr nesaņemties – dienu no dienas. Gaidīt to īsto rītdienu, kura tā arī neatnāk.

 

Sazemēties, lai būtu šeit un tagad, šajā mirklī ar visu sevi.

 

Kā sākt rīkoties, lai sapņi, plāni un domas realizētos? 

Mīļie, domas materializējas. Domu spēkam ir tāds spēks, ka es personīgi uz sevis esmu izjutusi domu realizēšanos, pilnīgi neapzināti, kas man atkal un atkal atgādina, domāt tādas domas, ar kurām es esmu gatava satikties dzīvē. Domas materializējas, tas ko Tu domā un runā piepildās.

Sazemēties. Kļūt apzinātai mirklī. Mani uzrunāja Ineses Prisjolkovas grāmatas “Septiņas saules” , kurā viņa par to daudz runā. Un vienu no praktiskajiem uzdevumiem esmu sākusi praktizēt, izbaudot. Pārnesot apziņu uz šeit un tagad. 

Lasot šo grāmatu es izprotu, ka reizēm aizlidojot savās domās pazaudēju savu sazemējumu, man palīdzēja šis padoms, ko vēlos šeit šodien ielikt.

Praktisko mājas darbu darīšana. Sakārtot māju, nomazgāt traukus, slaucīt putekļus, to visu var izmantot sazemējuma spēcināšanai. Jebkurš darbs kļūst par rituālu brīdī, kad ieliec tajā dziļāku jēgu, nekā vien praktisko uzdevumu, darot šos ikdienišķos un pierastos darbus, to veikt ar domām par šo darbu, par to, ko vairs nevēlies savā dzīvē un  no kā tagad atbrīvojies. Kas šobrīd mainās. Tevī un mājā. Piepildīt visu ar gaišām domām. Inese runā vēl daudz par dažādiem sazemēšanās veidiem, ēst gatavošana, runāšana līdzi darbiem un citiem. Bet es vēlos izcelt tieši šo. Esmu sākusi to praktizēt un jūtos piepildīti.

“Apzināties, ka nevērtīga laika Tavā dzīvē nav. Tieši tas, ka elpo, tieši tas, ka dzīvo, tieši tas, ka domā, tieši tas, ka vari baudīt konkrēto situāciju – ir vērtība. Tas ir tikai mūsu prāts un EGO, kas ar savu gribu/negribu, patīk/nepatīk liek notikumus svarīguma centrā. ” / Septiņas saules.

Netiekties tik ļoti uz rezultātu, bet izdzīvot notiekošo situāciju.

Celties agrāk. Pagarināt savu dienu, lai pagūtu vairāk. Lai pagūtu veltīt laiku savām interesēm, attīstībai, izglītoties, veikt mājas darbus, strādāt un atpūsties. Mums diennaktī ir atveltītas 24 stundas, 8 stundas no tām mēs guļam. Tas, ko mēs darām pārējās 16 stundās ir tikai un vienīgi mūsu ziņā. Saplāno savu ikdienu.

Sākt darīt. Pievienot saviem sapņiem darbus. Satikties ar cilvēkiem, kuri Tevi var mudināt un motivēt. Izlasīt grāmatu par attiecīgo tēmu. Atrast domubiedrus. Iegādāties nepieciešamos rīkus mērķa realizēšanai. Sākt pamazām un baudīt procesu.

Koncentrēties. Nepadoties. Nedarīt vairākas vienlaicīgi! Būt šeit un tagad, apzināti!

Iknedēļas slejas. Beidz sevi žēlot.

Sievietes mani sapratīs, mūsu hormoni dara savu un ir tādas mēneša nedēļas, kad garastāvoklis ir vairāk bēdīgs un sevi pažēlot gribās nedaudz biežāk. Mani piemeklēja kārtējā šāda nedēļa un es ļāvos pilnai emociju gammai visas nedēļas garumā – dusmas, kāre pēc aizliegtā, neizskaidrojama čīkstība, nepacietība, viegla aizkaitināmība, pastiprināta apetīte un zināms nogurums. Slinkums. Besis. Protams, starpā priecīgi brīži un arī normāls noskaņojums, bet kopaina ir krāsaina. Paldies manam vīram, kurš saprot un pieņem mani ar visām manām dīvainībām.

Vai es par to domāju? Jā. Es vēlos iemācīties kontrolēt savas emocijas. Atpazīt, izprast un kontrolēt. Es gribu valdīt pār emocijām, nevis, lai emocijas valda pār mani.

Viena no spēcīgākajām reizēm, kur es sevi varu ieraudzīt no malas, ieraudzīt savu vājāko un reizē spēcīgāko pusi ir fiziskā slodze. Esot treniņā. Jā, esot sporta treniņā, kopā ar treneri, kad nav iespējas “sev iedot atlaides” , bet ir iespēja caur fizisku piepūli pārvarēt grūtības un ieraudzīt sevi citā gaismā. Tieši esot šajās itkā grūtībās es pamanu to, cik liels potenciāls manī mīt un ko es varu, ja saņemos un daru!

“Pārstāj sevi žēlot” treneris saka un es tajā ieklausos. Es gribu ieklausīties savās emocijās, sajūtās, tās atpazīt un kontrolēt.

Es esmu tas, ko es ēdu, ko es daru, kā es dzīvoju!

Processed with VSCO with a6 preset
2014. gada vasara / 2016. gada vasara

Jums iespējams ir radies priekšstats, ka esmu priekšzīmīga, veselīga dzīvesveida paraugs un man tas viss nāk viegli! Tā nav. Man tas nāk ļooooooti grūti, bet beidzot savos 29 gados es esmu apzinājusies pilnībā kādēļ man to vajag. Kādēļ es piekopju šo jauno dzīvesveidu. Vai man pilnībā tas izdodas? Nē! Joprojām es katru dienu sev ieskaidroju kāpēc man ir jāveic fiziskās aktivitātes tieši šodien un kādēļ tieši šodien vajadzētu atturēties no kārdinājuma ēst pārlieku daudz cukura saturošus produktus…

Līdz šim es tikai īsi, kampaņveidīgi spēju noturēties, lai neļautos vieglākajam ceļam un milzu kārdinājumam.

Arī šobrīt rit sestais mēnesis un es joprojām nejūtos par sevi pārliecināta. Šis ir mans otrais ceļš un veselīga dzīvesveida veidošanu.  Es veidoju izaicinājumus, pulcinu līdzīgus cilvēkus ap sevi, iesaistos aktīvos projektos, es daru visu, lai sevi motivētu! Jo viss ir galvā. Mūsu ceļš uz labāku, veselīgāku un skaistāku sevi sākas tieši galvā!

Ceļu uz labāku sevi es sāku 2015. gadā, kad sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Man bija 1. klikšķis un es sāku pievērst sev uzmanību. Rezultāti bija ļoti labi, tam sekoja kāzas, jauns darbs, laimes eiforija , kurai nemanot es nepamanīju, kā gandrīz viss zaudētais ir atgūts… 2018. gada janvārī mēs sākām šo ceļu otro reizi. Es ceru uz visiem laikiem. Stāsts nav par liekajiem kg. Stāsts ir par veselību, par ēšanas, kustību ieradumiem ikdienā.

Kas ir mani galvenie klupšanas akmeņi?

Šis ir pirmais gads, kad esmu atteikusies no alkohola (ne pilnībā, bet krietni samazinājusi) un daudz ballītes iemainījusi pret sportiskām aktivitātēm. Līdz šim, es daudz atļāvos “tusēties” lietojot stipru alkoholu un nereti diezgan daudz, katru rītu to nožēlojot un saprotot, ka tas ir tikai neforšs spēcīgs ieradums, kas man nesagādā prieku ar visām tā izejošām sekām. Un es domāju, ka tas ietekmēs tikšanās biežumu ar maniem draugiem, bet jāatzīst, tas ir bijis mans labākais lēmums ever, jo tagad to pašu laiku mēs pavadam daudz saturīgāk! Retāk, bet vērtīgāk.

Vieglāk ir nopirkt gatavu ēdienu, našķus ar daudz cukura , neiespringt pēc darba ar gatavošanu , ātri apēst visu gūt īsu baudu un iet gulēt. – Jā, tā ir vieglāk! Apzināta, veselīga ēšana ir krietni sarežģītāka ilgtermiņā. Nepārtraukti ir jābūt soli priekšā savai apetītei un jāpārvar emocionālie brīži.

Es negatavoju ēst mājās. Es pati gatavoju maz. Pēc darba man tam nav spēka (slikta atruna, es zinu) Mūsu ģimenē ēst gatavo vairāk vīrs, ja mēs gatavojam. Ja es gribu dzīvot veselīgāk, mums tas ir jādara regulāri.

Apēst nogurumu un emocijas. Diemžēl šo es vēl mācos. Jo visbiežāk, kad es apēdu kārtējo šokolādi, kūciņu, zefīru, konfekti, desertu – tā nav apetīte. Tās ir emocijas. 

Es esmu tas, ko es ēdu! Man ir paveicies, mans ķermenis man norāda visas manas vājības un uzreiz to izceļ ar lieko svaru, celulītu, sejas ādu un mirdzumu acīs. 

Es ietekmēju mūsu ģimeni! Ar saviem ēšanas paradumiem es neesmu viena. Es ietekmēju arī savu vīru un tas jau ir punkts, kura dēļ vien, ir vērts beidzot saņemt sevi rokās. 

Skrienam kopā! Dažādas skriešanas pieredzes, kopīgs izaicinājums

Aprīlī es izveidoju 2 nedēļu skriešanas izaicinājumu, kurā piedalījās 51 dalībnieks. Mēs kopā noskrējām 1343 km un sadedzinājām 102k kaloriju. Man tas ir neaptverams daudzums.

Šajā izaicinājumā es ieņēmu 11. vietu, noskrienot 45.2 km divās nedēļās. Ar savu rezultātu es esmu ļoti apmierināta, tas ir krietni vairāk kā biju izkustējusies līdz šim.

Liels paldies visiem izaicinājuma dalībniekiem, kuri apņēmās kopā ar mani! Tas iedvesmoja, gan mani, gan pārējos dalībniekus. Brīdī, kad atver aplūkot Endomondo aplikāciju, un pamani kā veicas izaicinājuma dalībniekiem  – motivācija kāpj. 

 

Skrējēju piezīmes.

Mani ļoti iedvesmo cilvēki. Viņu stāsti. Protams, līdzdomātāji un skriešanas entuziasti vēl vairāk! 

Uzrunāju pāris izaicinājuma dalībniekus, padalīties ar savu skriešanas stāstu. Par pieredzi, sajūtām un mērķiem.

95D1D4E7-A57B-486B-869E-8F63707789FE

Zane Muceniece, izaicinājuma laikā noskrēja 101 km, ieņemot pirmo vietu, ja mēram pēc km. 

“Vispirms man Tev jāsaka liels PALDIES par šo izaicinājumu, jo ilgu laiku man neizdevās ieiet vecajās treniņu sliedēs un visu laiku centos atrast kādu iemeslu, kāpēc atbraucot mājās no darba neiet skriet, bet palikt mājās un apēst kādu našķi, kas vēlāk pāriet vēl lielākā našķī un tā tas turpinājās… Ik pa laikam izgāju izskriet, bet nevarēju saņemties to darīt regulāri, kas ir mazliet dīvaini, jo gribētos sevi pieskaitīt pie skrējēju ģimenes.

Ieraudzīju Tavu izaicinājumu un nodomāju, ka tas būtu labs veids kā vairāk iziet ārā no mājām + manī iekšā sēž sacensību gars un gribas būt kaut kur augšgalā.

Zināju, ka mana balva par šo būs nenovērtējama – no jauna mēģināšu iemīlēt sevi!!

Visas mazās lietiņas sastājās tā, lai es ietu ārā, izskrietu un pēc tam justu to foršo pēc treniņa sajūtu. Laikam jau viss kopā man deva spēku saņemties un skriet!

Lai arī ir sacensības, kurām gatavojos, tomēr tikai šo divu nedēļu laikā es tā pa īstam sajutu, ka kaut kas atkal sāk notikt un tad motivācija iziet no mājas tikai pieaug. Protams, bija dienas, kad negribējās pat 1km noskriet, bet tad pieslēdzās jau minētais sacensību gars un negribējās pazaudēt savu “zelta” medaļu, tad nu vilku kājās botas un devos ārā.“

Zane! Kāpēc sākt skriet? Ko darīt, ja ir bailes skriet?

Fiziskā ķermeņa pārmaiņas skrienot notiekti ir viens no iemesliem kāpēc sākt skriet, tomēr skriešana ir meditācijas veids, var izvēdināt galvu, sakārtot domas. Nedrīkst aizmirst arī skriešanas pasākumus, Stirnu buks, Skrien Latvija, Lattelecom maratons, tā vairs nav tikai skriešana, tie ir svētki. Nevajag baidīties sākt skriet, jo skrienot cilvēks iegūst jaunus draugus un savā veidā lielu ģimeni, vismaz man tā ir sanācis!

Bailes var palīdzēt pārvarēt skriešanas kompanjons, ar ko iziet kopā ārā. Vienam vienmēr ir grūtāk, bet, ja ir kāds ar ko kopā to darīt, tad ir vieglāk.

Atslēgas vārdi:

“treniņu sliedes” (regularitāte)

sacensību gars

iemīlēt sevi no jauna (arī tas ilgtermiņā ir jāiemācas)

1DDCFCD4-63C4-41B1-A3F9-F9F07EE33103

Anete Bruževiča

Izaicinājuma laikā noskrēja divas reizes vairāk kā es. 84,1 km ieņemot godpilno trešo vietu izaicinājumā!

Anetes motivācija skriet ir kustības prieks. Savu iekšējo spēku apzināšana, kas rodas pamazām. Jo vēl 2 gadus atpakaļ ar mokām varēju noskriet 5 km, bet trīs gadus atpakaļ uzskatīju, ka nekad neskriešu, ka tas nav priekš manis. Šobrīd Anete gatavojas pusmaratonam 20.05.2018 . Tā kā viss ir iespējams.

Aneti ļoti motivē viņas draugs, kurš “viņu ir aplipinājis ar skriešanas vīrusu”, kā viņa pati smejas! 

Starp viņiem valda neliela, veselīga konkurence ģimenē, kur pagaidām Anete piekāpjas vīram. 

Reizēm saņemties ir ļoti grūti. Īpaši ziemā, vai lietū.

Anete ir atradusi savu veidu kā ieplānot skriešanu. Jau nedēļas sākumā viņa izplāno skriešanas grafiku visai nedēļai un tad pie tā pieturas.

“Skrienot es ļoti labi varu atslēgties no ikdienas domām un izvēdināt galvu. Esmu pamanījusi, ka skriešana veido skaistāku augumu un labākā sajūta ir tieši pēc skrējiena – milzīgs gandarījums!” Tā Anete raksturo savu laimes sajūtu skrienot.

Atslēgas vārdi:

Iekšējie spēki

Konkurence

Skriešanas grafiks

708FDB9C-5444-46C3-84BB-E2FBBA59CD0F

Zane Moroza, gatavojas savam pirmajam pusmaratonam

Man skriešanā patīk tieši tā “pēcgarša”! Pēc katra skrējiena, ir tik neizmērojams prieks un gandarījums, ka esmu izkustējusies no dīvāna, ka esmu atbrīvojusies no pārsimt kcal un īpaši mīlu skriet vakaros uz saulrieta laiku! 

Man patīk, ka ikreiz skrienot, simtiem reižu ir sajūta, ka nevaru un ir tik grūti, bet pēc skrējiena jūties kā uzvarētājs, jo redzi ka Tu vari!!! Patīk pacīnīties pašai ar sevi! 

Lielākoties eju skriet un maršutu izdomāju tikai aptuveni, lai pēc tam būtu interesantāk atskatīties, cik tad beigās km tur sanācis. 

Šogad esmu nolēmusi piepildīt savu sapni par pusmaratonu.

Vienkārši skrienu! Un pēc tam priecājos, par sevi un ar sevi! 

Atslēgas vārdi: 

Laiks ar sevi

Nevaru, bet tomēr varu

Izkustēties

B146C9B3-C302-44B9-9CB8-6EC1A2597D67

Brigita un Jānis, skrien kopā

Ar kopīgu skriešanu sākām nodarboties pagājušā gada rudenī. Līdz tam es to darīju tā teikt “vienītī”.

 Pagājušā gada rudenī, man darbā esot, Jānis atsūtija bildīti no Endomondo aplikācijas, kurā bija viņa pirmie noskrietie 2.5 km! Biju patīkami pārsteigta, jo ar skriešanu Jānis bija uz “Jūs” . Tā pamazām sākās mūsu pirmie skrējieni kopā.

Šāda kopīga skriešana ir mega forši, jo ja paliek grūti, tad blakus ir otrs cilvēks, kurš neļauj padoties. Arī brīžos, kad galīgi negribas doties ārā, tad ir tas otrs cilvēciņš, kurš tomēr kaut kā māk pierunāt, “piecelt dupsi” no dīvāna un aiziet izkustēties.

Skriešana vispār ir kaut kas ļoti foršs. Tāda meditācija, kas ļauj, vai nu pozitīvi iesākt dienu, vai arī  vakaros izlādēt visu slikto enerģiju. Nav arī vajadzīgs speciāls inventārs, lai ietu paskriet. Tikai gribasspēks. Un pēc katra skrējiena ir tā labi padarīta darba sajūta!

Atslēgas vārdi:

Gribasspēks

Kopīgas intereses

92901244-3E6B-4E1D-AD8D-7C026CC36473

Tatjana Stumbre, 3 bērnu mamma

Esot ikdienā ar trīs bērniem un suni, brīvais laiks sev paliek pavisam maz. Skriet man nozīmē iespēju pabūt ar sevi – klausīties pilnā skaļumā manu iecienītāko mūziku. 

Skriešana man nozīmē fitnesu, atpūtu, dabu un svaigu gaisu… 

Es esmu priecīga par katru iespēju izskrieties un jūtu, ka iedvesmoju arī cilvēkus apkārt man pievienoties. Plānā ir aizraut līdzi arī bērnus un suni, lai jau nākamajā Stirnu Bukā mēs varētu skriet kopā ar mūsu jauno četrkājaino draugu.

Atslēgas vārdi:

Laiks sev

Mūzika

Iedvesmot

447C956D-8FC0-4762-964A-0E710BFA8FF8

Kas, manuprāt, ir pats grūtākais skriešanā? Saņemties to darīt. 

Manas piezīmes, saņemoties ikvakara skrējienam:

14.04. “Atslēgt smadzenes, izlādēt negatīvo enerģiju, saražot dopamīnu un vēlāk atlaisties dīvānā un būt vienkārši labi.”/ Šovakar noguruma vadīta un miera alkstoša ieritinājos gultā ar kādu no žurnāliem. Piestāju pie @imperfektlv kādām rindām, kurās starp rindām izlasīju, ka ir jāsaņemas vakara skrējienam. Novadīt dienas sakrāto stresu. Zini, baigi nostrādāja. Mans otrais desmitnieks un svaiga galva! 

17.04. “Skriet ir drosmīgi. Tu vienatnē satiecies ar savām domām un caur piepūli nākas tajās ieskatīties. Ne vienmēr Tu esi tam gatavs.”

22.04. Kad es runāju par savu skriešanu, es nerunāju par sportu. Sajūtu kopums, kur ķermenis un prāts satiekas!

26.04. Jūtu, kā mainās mana iekšējā pasaule. Apzinātums. Īstums. Skrienot es esmu es pati! 

01.05. Tikai uz priekšu! 

Paldies visiem, kuri ir ar mani kopā, šajā skriešanas piedzīvojumā un tas tiešām dod lielu spēku nepadoties. Pievienojies arī Tu, mūsu izaicinājumam, un skrienam kopā!

Pievienojies izaicinājumam maijā šeit:

Mērķis vismaz 1 skrējiens nedēļā! Accept?

I’m challenging you on Endomondo:

Skrienam kopā! 2

https://www.endomondo.com/invite/ch/36802851?id=2w8elio6zwk2hxo3rra6i

 

Priecāšos par komentāriem, ko Tev nozīmē skriešana?