Man patīk apreibināties un es esmu azartiska. Manī ir daudz pagātnes traumu, kuras rada ierobežojošus priekšstatus par dzīvi. Sarežģītas attiecības. Ar ģimeni, sevi, naudu. Vai māku pa īstam uzticēties?
Tajā pašā laikā nemainītu savu pieredzi ne pret ko citu, jo tā ir mani vedusi šodienā un šodiena man patīk vislabāk no līdzšinējās dzīves.
Es katru rītu mostos ar milzīgu pateicības sajūtu par dzīvi, kuru dzīvoju. Par to, kāda ir mana šodiena. Par to, ka mēs varam atļauties izremontēt mājokli, lai radītu vidi, kurā gribu būt visbiežāk, ka es esmu atradusi savu apreibināšanās veidu un tas mani dara absolūti piepildītu, par to, ka neskatoties uz fancy dzīves aksesuāriem, restorāniem, jaunām kleitām un skaistu tējkannu ar ko reizēm sevi ir vieglāk piepildīt, bet bez kurām es mierīgi varētu iztikt, manu īsto piepildījuma sajūtu šodien dod kaut kas, kas ir visiem pieejams un bezmaksas. Dabas vērošana, pieskārieni ūdenim, zālei, mežam. Debesu vērošana. Mīlestība pret vīru. Silto azoti un dziļajām acīm. Mīlestība pret sevi un savu ķermeni. Lūkoties spogulī kailā atspulgā un bez kosmētikas, patikt un ticēt sev. Noglāstīt nule radušās pirmās strijas un būt mīlestībā pret tām. Bez pārmetumiem, šaubām, kritikas un nosodījuma. Es tieku galā un sasodīti baudu procesu. Es negaidu gala rezultātu, jo vai tāds vispār pastāv? Es tikai turpinu iet uz priekšu un katra diena ved mani tur, kur es pat nenojaušu nonākt, bet tieši katras dienas ceļš mani dara par to, kas esmu šodien.
Šī rīta pārdomām iedvesmoja @alisewild un @laurasaulite podkāsta saruna. Mūs katru reibina citi dzīves atklājumi, bet cienu Alisi par viņas atklātumu, izpratni pret līdzcilvēkiem, arī tiem, kuri ir pilni tumsas, brīvums un skatījums uz dzīvi.
Man reizēm šķiet, mēs visu pārāk sarežģījam. Esi vairāk sev. Pa īstam. Kas no Tevis paliek pāri, kad esi kails, viens un palicis domās ar sevi. ...
