Emocionālās ēšanas problēmas ir mana vājība, kopš sevi atceros un tā mani pavada jau gadiem atgādinot par sevi brīžos, kad esmu viegli ievainojama, nogurusi, fiziski vāja vai pārlieku emocionāla. Ilgus gadus mēģināju to “izārstēt” ar tehniskiem paņēmieniem par un ap ēdienu, tā ierobežojumiem. Bet tas bija ceļš vēl dziļākā grāvī..
Vai vēlme sevi atkal un atkal pažēlot ar ēdienu pie pirmajām grūtībām ar strauju vilkmi iekrītot “vecajās kārdinājuma kurpēs” ir norma, kura sekos līdzi visu manu dzīvi?
Pat ja dzīves pārmaiņas, notikumi, kuri to izsauc ir šķietami patīkami un ļoti gaidīti, tiem ir arī sava ēnu puse, kurā iekrītot pārāk ilgi, sevi var samocīt pārāk spēcīgi.
Cik smalka ir robeža un jūtu, mani pamati nav pietiekami spēcīgi. Biju jau uzbūvējusi savu rutīnu, ar kuras palīdzību to atjaunošanās trauku piepildīt. Šobrīd šīs prakses ir iepauzētas, bet vietā jaunas nav vēl atrastas.
Ļaujos kārdinājumam, iekrītu savā atkarībā un “sevi samīļoju”. Man nav atbildes, kas man šobrīd trūktu, vai kas nav labi. Notiek spēcīgas pārmaiņas un ne katru dienu esmu sevis stiprākā versija, ne fiziski, ne emocionāli.
Un tas nav stāsts par “apēdu vienu kūciņu”, kas tur slikts, tas ir tikai ēdiens, ļaujies. Es ļoti labi atpazīstu savu vājību, kā es tad jūtos, kā tas notiek un cik ļoti tas nav par ēdienu, bet mani pašu. Saprotu, ka tas manī ir uz visu dzīvi.
Es nepārdzīvoju. Esmu tik tālu šajā stāstā, ka atpazīstu sevi tajā un vairs sevi nenosodu.
Ir nepieciešams laiks un spēks, lai rastu jaunus veidus, kā citādi piepildīt savu “spēka trauku” jaunajā dzīvē❤️
Vai Tev ir savi “skeleti skapī”, kuri izlien tieši tad, kad vismazāk to gaidi? ...
