Pusgads jaunā dzīvesveidā. Vai tas ir pietiekami, lai mainītos?

Aprit pusgads manā jaunajā dzīvesveidā, kādu esmu sev definējusi šajā gadā. Jaunos paradumos un ceļā uz labāku sevi! Kas ir mainījies? Vai pusgads ir pietiekami, lai es varētu sevi saukt par veselīga, laimīga dzīvesveida entuziasti un praktizētāju? Vai esmu apmierināta ar savu šī brīža stāvokli?

Kā man klājas? Vai kāre pēc cukura, veciem paradumiem ir spēcīgāka par mani pašu? Vai varbūt šobrīd jūtos tik labi, ka mērķis ir sasniegts? Vai es zinu, kas ir mans mērķis?

FB03A505-CA25-426A-BC93-3CCA66BC586A
Es mežā. Vieta, kur man ir ļoti svarīgi pabūt, lai nolaistos uz zemas – domās, sajūtās un darbos.

Atbilde ir pavisam vienkārša – nē. Totāli nē. Pusgads nav pietiekami, lai es pilnībā mainītu savu ikdienu un spētu aizmirst par veciem, sliktiem ieradumiem. Es esmu ieskicējusi daudz pozitīvas nianses savā ikdienā, apzinājusies to, kāda es vēlos būt. Esmu uzsākusi vairākus jaunus ieradumus, bet esmu sava jaunā ceļa pašā sākumā.

6 mēneši ir mans lūzuma punkts. Esmu sasniegusi kādu noteiktu punktu, mērķi, izturējusi izaicinājumu un ienirusi mazliet eiforijā, kad šķiet var pasvinēt un sevi atalgot. Jūtu, ka sporta aktivitātes kļūst pasīvākas, cukuru saturošie produkti atgriežas arvien biežāk manā ikdienā, dzīve kļūst svētki biežāk kā vajadzētu. Kamēr sajūtu, kas ar mani notiek un kamēr  #veselalaimiga nav kļuvis par foršu īstermiņa kampaņu es apstājos, savelku visas šī brīža sajūtas un lēniem soļiem turpinu.

Šī brīža fakti:

Sākuma svars 100 kg uzsākot projektu #veselalaimiga , šī brīža svars 88 kg. Zaudēti 12 kg 4 mēnešu laikā, 2 mēneši noturēti esošā pozīcijā ar viļņveidīgu pieaugumu un kritumu.

Kas man traucē turpināt esošo dzīvesveidu? 

Atrunas – Reizēm muļķīgas atrunas par labu vieglākai izvēlei mani uzveic. Daudz darba, nav laika, atpūtīšos, mistiskas sāpes, nav garastāvoklis..

Sevis žēlošana (ar labi DAUDZ “ļoti garšīgiem” produktiem)

Slinkums – visklasiskākajā tā izpausmē

Emociju apēšana – (strīds? Grūta darba diena? Besis? Kādas ir labākās zāles?)

Cukura atkarība – es varu totāli atzīt, ka man tāda ir. Un, lai cik ilgi es atturētos, lomkas mani pieveic atkal un atkal. Ir stulbi būt atkarīgam no ēdiena, no cukura un kļūt tā varā.

Vai es vēlos turpināt savu iesākto ceļu, nepadoties un iemācīties veselīgu, sabalansētu dzīvesveidu? 

Jā! Es to vēlos. Man tas patīk, es tā jūtos ļoti labi, manī raisās daudz pozitīvu emociju, ideju un laiks kļūst produktīvs!

Kāpēc man to vajag? Ko man tas dos? 

  • Jo man patīk nodarboties ar skriešanu, man patīk tā sajūta, kas notiek manā galvā, kad es skrienu un gandarījums treniņa beigās. Es vēlos sasniegt progresu savos rezultātos, trenēt sirdi, justies spēcīgāka. Es pati apzinos, ka uzkāpt 4. stāvā aizelsusies un piekususi nav veselīgi un tas nebūt nav normāli sievietei 29 gadu vecumā. Es vēlos mainīt savu dzīvesveidu savas veselības dēļ. Lai varētu nodarboties ar aktivitātēm, kuras man sagādā prieku un izbaudīt procesu.

 

  • Jo man ir svarīga mūsu ģimenes veselība. Es apzinos, ka spēju ietekmēt ne tikai savu veselību un dzīvi, bet arī tuvākos cilvēkus sev apkārt. Es ticu, ka ieradumi ģimenē sākas no sievietes un ietekmē visu ģimeni. Ja treneris man jautā, vai man ir svarīga mana ģimenes veselība es skaidri saprotu, ka jā, tā tas ir.

 

  • Es jūtu ķermeņa izmaiņas. Saņemot vairāk svaiga gaisa, rūpējoties par ādas veselību, strādājot ar prātu, domājot pie miega paradumiem, nodarbojoties ar sportiskām aktivitātēm, ierobežojot alkohola patēriņu un nelietojot cukuru es jūtu, cik ļoti mans ķermenis ir man pateicīgs. Es redzu atbrīvotu prātu, mirdzošas acis, veselīgāku ādu un koptēlu. Ķermenis un prāts ir balansā.

 

Kāds ir mans mērķis?

Iemācīties dzīvot šādu dzīvi ilgtermiņā. Kur sabalansēts uzturs un piemērotas sportiskās aktivitātes iet roku rokā. Tikt vaļā no cukura kāres! Es netiecos uz mākslīgi veidotiem ideāliem, skaistuma standartiem. Es jūtos labi savā ķermenī un izskats ir otršķirīgs. Mans mērķis ir būt atbilstoši funkcionējošai savam vecumam. Vairot enerģiju, nevis justies nogurušai!

“Kristīne. Pārstāj žēloties, atrunāties, saņemies un dari!” 

Pilnīgi piekrītu un jau sāku rīkoties. Tieši balta lapa un skaidrs prāts palīdz saprast ceļu un kā virzīties tālāk!

Kādi ir mani nākamie soļi, lai man tas izdotos?

  1. Regulāri sporta treniņi, kuros es trenētu arī iekšējos muskuļus un muskuļu grupas, kuras līdz šim snauž.
  2. Individuālie treniņi ar treneri, lai gūtu vairāk zināšanas, iedvesmu un spēku turpināt.
  3. Sportiskas aktivitātes vismaz 5 x nedēļā, jo tā ir mana veiksmes atslēga ceļā uz prāta sakārtošanu saistībā ar cukura atkarību un slinkuma pārvarēšanu.
  4. Uzlabot sirds veselību.
  5. Nelietot cukuru! Nemaz!
  6. Septembrī skriet Stirnu Bukā un izskriet Zaķa distanci ar vēl nebijušu progresu!

 

Šeit arī es gribu piebilst, ka tieši šobrīd man ļoti palīdz individuālie treniņi ar treneri, kuru laikā mēs varam pārrunāt visus šos man aktuālos jautājumus, kur es varu caur jautājumiem izprast manu šī brīža stāvokli un caur sportu saprast cik liels potenciāls vēl manī snauž! (Šo es lietoju, “Cik vāja es esmu patiesībā šobrīd” vietā :))

 

Un cik trāpīgi ir Mesa dziesmas Mantra vārdi, kur es pilnīgi nejauši trāpīju filmēties videoklipā, tik zīmīgā lomā, sastopoties ar savu vienu no lielākajiem kārdinājumiem! 🙂

Processed with VSCO with a6 preset
Aizkadri no videoklipa filmēšanas

MESA piedaloties Intaram Busulim – Mantra

Vārdi

Kas bija vakar? Pirms mēneša, gada? Mēģinām atcerēties
atkal
Un mums atkal neizdodas, toties šodien par rītdienu
prieks ir neviltots
Plāni, kā jau katram mums ir vairāki viss būs – uzcelt
māju, iestādīt koku, nosist čūsku
Turpinām darīt, kā līdz šim, ka neierūsam, bet
brīnāmies – kāpēc jaunus iespaidus neiegūstam?
Drosme sapņot, bailes darīt
Rītdien viss jau saplānots, tad labāk parīt
Ķeramies klāt, bet atmetam, jo nesanāk
Līdzīgi, kā ar roķeni uz estekādes
Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas
padoties grasos
Tikko es kā padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man
sakot –

piedz.
Nevar būt tā, ka Tu kaut kur ej un nekur nenonāc
Katrs ceļš ir reiz sākts tā, kā stāsts
Uzaus zābakus Tu deviņjūdžu un dodies tālāk
Atklāt sev, to kas vēl neatklāts

Ja man kāds lūgtu noraksturot sevi, kas es būtu –
kosmonauts vai grāmatvedis?
Profesija, tā, kā rinda ordeņu pie krūts, bet vēl tik
daudz nav redzēts un daudz kur vēl nav būts
Ceļš nav grūts, grūtāk ir to iesākt
Pārvarēt bailes, iekams bailes pārraman tā vietā
Vai es maz atcerēties spēju savu pirmo vārdu, pirmos
soļus pirms es jau skrēju ar pieri stenderē, nogaršoju
bez maz visu tabulu mendeļējevu

Bet vai tas mani
apturēja, protams, ka nē
Varbūt tikai čakarēja
Ir četras debespuses, redzu tikai ziemeļus
Palūkojos apkārt, izkustinu kakla skriemeļus
Jo galvā tak ir smadzenes un nevis ķieģeļi
Izmantot šo potenciālu, ko kāds ir iedevis
Tikko es kā grūtības sastopu, bez liekas domāšanas
padoties grasos
Tikko es kā padoties grasos, izdzirdēsi kādu balsi man
sakot –

piedz.
Nevar būt tā, ka Tu kaut kur ej un nekur nenonāc
Katrs ceļš ir reiz sākts tā, kā stāsts
Uzaus zābakus Tu deviņjūdžu un dodies tālāk
Atklāt sev, to kas vēl neatklāts

ATKLĀJ SEV, TO KAS VĒL NEATKLĀTS
ATKLĀJ SEV!

 

Es varu! Es ticu sev! Un arī Tu vari! Lai mums izdodas! 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s